Vēsture

Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību ”Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (RPNC)  šodien ir lielākā psihiatriskās un narkoloģiskās ārstniecības iestāde valstī. Tāda tā izveidojusies, 2007. gada 1. martā pārņemot reorganizēto Garīgās veselības valsts aģentūras un Narkoloģijas valsts aģentūras funkcijas, tiesības un pienākumus ar ārstniecību saistītajās jomās. Katrai no iekļautajām iestādēm ir sava vēsture.

Psihiatrija

Aleksandra augstumi ap 1830. gadu.

Aleksandra augstumi ap 1830. gadu.

Rīgā jau viduslaikos veidojās iejūtīga attieksme pret garīgi slimajiem. Tādu bija visai daudz, tāpēc radās nepieciešamība vājiniekus izvietot vienuviet. Trakonams (Tollhaus) tika ierīkots 1786. gadā un atradās Citadelē – Rīgas cietoksnī, taču apstākļi tur bijuši tik nožēlojami, ka Krievijas imperators Aleksandrs I, to 1818. gadā skatot, izjutis dziļu riebumu un licis celt jaunu iestādi.
Vieta atrasta Sarkandaugavas kanāla labajā krastā uz stāvas skanstes, no kuras 1710. gada Rīgas aplenkuma laikā Krievijas karaspēks kņaza Aleksandra Meņšikova vadībā ar lielgabaliem apšaudījis nepaklausīgo pilsētu. Tā cēlies Aleksandra augstumu vārds, kuru iestāde iemantoja pēc jaunbūves atklāšanas 1824. gada 21. septembrī.

Vēsture-2

1913. gadā Rīgas pilsētas galvenā ārsta Turžecka rakstītais slēdziens par nosūtīšanu uz Aleksandra augstumiem: “Marija Šlagere cieš no prāta spēju traucējumiem. Var būt bīstama sev un apkārtējiem un viņai jābūt ievietotai garīgi slimo slimnīcā.”

Dziednīcā ar 221 vietu strādāja viens ārsts, kurš vienlaikus bija arī slimnīcas direktors. Līdzās cietumniekiem (72), pārmācāmiem (40), nespējniekiem (45) un venerisko slimību pacientiem (15) psihisko slimnieku ievietošanai un uzraudzībai bija atvēlētas 52 vietas.

Attieksme pret psihiskiem slimniekiem bijusi humānāka nekā pret citām uzraugāmo kategorijām, jo viņus necentās iespaidot ar pātagām un rīkstēm, bet nemierīgajiem uzvilka ierasto trakokreklu.
Iestādes nosaukums „Aleksandra augstumi” saglabājās līdz pat 1944. gadam, pēc tam tas tika vairākkārt mainīts – 1. Rīgas psihiatriskā slimnīca, Rīgas psihiatriskā slimnīca, Republikāniskā Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca, Psihiatrijas centrs, Garīgās veselības valsts aģentūra, tagad – Valsts SIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”.
19. gadsimtā Aleksandra augstumu iestāde galvenokārt veica garīgi slimo uzraudzību. Pirmo 100 gadu laikā te ārstējās 6500 pacientu ar garīgām saslimšanām. Slimības vēstures rakstīja vācu un krievu valodā, vēlāk – arī latviešu valodā.

Vietu skaits psihiski slimajiem neapmierināja Rīgas un Vidzemes guberņas prasības, tāpēc 1835. gadā Aleksandra augstumos uzcēla vēl vienu trīsstāvu ēku, 1837. gadā – divas divstāvu ēkas, virtuvi un veļas mazgātavu, kuru slēdza tikai 2000. gadā. 1866. gadā iestādes apgaismošanai uzcēla gāzes fabriku, bet 1906. gadā gāzes apgaismošanu aizstāja ar elektrisko.

Slimnīcas vietu skaits 1905.gadā pieauga līdz 132 un 3 ārstiem, bet 1938. gadā te bija jau 240 vietas un 10 ārsti.

Sākotnēji iestādē bija uzraudzības un dziedināšanas funkciju apvienojums, savukārt par pirmo psihiatrisko dziedniecības iestādi Latvijā mūsdienīgākā izpratnē uzlūkojama 1862. gadā dibinātā Rīgas Sarkankalna slimnīca, kas pastāvēja līdz 1942. gadam. Tagad šajā vietā izvietota Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.

 

Aleksandra augstumi, 19.gadsimta vidus.  Šajā ēkā vēl šodien atrodas stacionāra nodaļas.

Aleksandra augstumi, 19.gadsimta vidus.
Šajā ēkā vēl šodien atrodas stacionāra nodaļas.

Aleksandra Augstumu ārsti 1924.gadā iestādes 100 gadu svinībās.  Pirmajā rindā otrais no labās – slimnīcas direktors Jānis Brants.

Aleksandra Augstumu ārsti 1924.gadā iestādes 100 gadu svinībās. Pirmajā rindā otrais no labās – slimnīcas direktors Jānis Brants.

Otrā Pasaules kara laikā Rīgā slēdza vairākas psihiatrijas iestādes, to pacientus piemeklēja traģisks liktenis.

Pēc kara garīgās veselības aprūpe atkal koncentrējās vēsturiskajos Aleksandra Augstumos, kur esošajai iestādei tika dots Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas nosaukums. 1946.gadā uz šejieni pārvietoja Sarkankalna slimnīcu, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Psihiatrijas katedru, kura 1920. gadā bija izveidota Sarkankalna slimnīcā.
Tautā slimnīcu sāka dēvēt par Aptiekas ielas (arī Tvaika ielas) slimnīcu. Aleksandra augstumu vārds pamazām sāka aizmirsties. No 1964. līdz 1966. gadam šajā vietā tika uzbūvēta jauna trīsstāvu ēka, kuras centrālā ieeja vērsta pret Tvaika ielu. Ēkā izvietojās sešas klīniskās nodaļas, Latvijas Medicīnas institūta (tagad Rīgas Stradiņa universitāte) Psihiatrijas katedra un slimnīcas administrācija.

20. gadsimta sešdesmitajos gados slimnīcā ierīkoja toreizējā Padomju Savienība pirmais uzticības tālrunis.1955. gadā ierīkoja slimnieku darba terapijas darbnīca, bet 1994. gadā – dienas stacionāru ar 50 vietām. 1993. gadā izveidoja sociālās palīdzības dienestu pacientiem. 1997. gadā slimnīcā bija ap 1000 gultu un pacientu apkalpošanai nepieciešamie dienesti.

Dažādos laikos iestāde oficiāli saukta gan par Rīgas Psihoneiroloģisko slimnīcu, gan Psihiatrijas centru. 2004. gada 1. novembrī Psihiatrijas centru reorganizēja, izveidojot Garīgās veselības valsts aģentūra, kuru 2007. gada 1. martā reorganizēja un ar psihiatriskās palīdzības sniegšanu saistītās funkcijas nodeva valsts sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”.

20. gadsimta beigās, Latvijai iekļaujoties Eiropas Savienības struktūrās, tika uzsākta veselības aprūpes restrukturizācija ar mērķi izveidot modernu un pieejamu veselības aprūpi. Process skāra arī garīgās veselības aprūpi. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem tiek akcentēta un attīstīta ambulatorā jeb ārpusstacionāra aprūpe, nodrošinot iespēju kvalitatīvi ārstēties tuvu dzīves vietai, izmantot ambulatorā dienas stacionāra pakalpojumus un citus sabiedrībai pieejamākus garīgās veselības aprūpes veidus.

21. gadsimta sākumā vairākās Rīgas daļās izveidoja ambulatorās aprūpes nodaļas, kas nodrošināja lielāku ambulatoro pakalpojumu piejamību. 2005. gada martā atklāja ambulatorās aprūpes centru ar dienas stacionāru „Veldre”, Rīgā Veldres ielā 1a, bet 2012. gada decembrī – ambulatorās aprūpes centru ar dienas stacionāru „Pārdaugava”, Rīgā Ļermontova ielā 1. Lielu daļu ārpusstacionāra palīdzības sniedz Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Psihiatriskās palīdzības dienesta ambulatori konsultatīvā nodaļa Tvaika ielā 2.

Narkoloģija

Alkohola atkarīgo ārstēšana, XX gadsimta 70-tie gadi

Alkohola atkarīgo ārstēšana, XX gadsimta 70-tie gadi

Lai samazinātu augošo alkoholisma izplatību Padomju sociālistisko republiku savienībā (PSRS), 1977. gada 15. februārī tika nodibināts Latvijas Republikas Rīgas narkoloģiskais dispansers, kura ambulatoro nodaļu izvietoja Dārza ielā 4, bet stacionāra nodaļas – Rīgas pilsētas 7. slimnīcas teritorijā. Par dispansera galveno ārstu apstiprināja Jāni Strazdiņu.

1993. gada 1. janvārī, lai uzlabotu narkoloģiskā dienesta operatīvo vadību, pieaugot nepieciešamībai sniegt neatliekamo palīdzību smagos alkohola un narkotisko vielu reibuma stāvokļos, kā arī abstinenču un psihožu gadījumos, uz Rīgas narkoloģiskā dispansera bāzes Aptiekas ielā 7/9 atvēra Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centru, par kura direktoru iecēla Jāni Strazdiņu, un Valsts Rīgas narkoloģisko slimnīcu ar 200 gultu stacionāru un ambulatoro nodaļu Rīgas pilsētas 7. slimnīcas teritorijā, par tās galveno ārstu ieceļot Viktoru Jaksonu.
Šajā laikā Latvijā tika izveidots vienots narkoloģiskais dienests, kas varēja nodrošināt narkoloģisko palīdzību visā valstī. Ārstu Jānis Strazdiņu var uzskatīt par Latvijas vienotā narkoloģiskās palīdzības dienesta izveidotāju. Dienesta vadošās iestādes – Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centra pakļautībā atradās:

  • slimnīcas, kas valsts reģioniem nodrošināja stacionāro narkoloģisko palīdzību:
    • Valsts Rīgas narkoloģiskā slimnīca – Rīgai un tās rajonam,
    • Valsts Daugavpils narkoloģiskā slimnīca – Latgalei,
    • Valsts Jelgavas narkoloģiskā slimnīca – Zemgalei,
    • Valsts Liepājas narkoloģiskā slimnīca – Kurzemei,
    • Valsts Straupes narkoloģiskā slimnīca – Vidzemei.
  • ambulatorie ārsti – narkologi, kuri nodrošināja katrā valsts rajonā narkoloģisko palīdzību ambulatori.

1997. gada 1. aprīlī Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centrs un Valsts Rīgas narkoloģiskā slimnīca tika reorganizēti, uz to bāzes izveidojot bezpeļņas organizāciju, valsts uzņēmumu “Narkoloģijas centrs”, par kura direktori apstiprināja ārsti Astrīdu Stirnu. Narkoloģijas centrs izvietojās Rīgā Aptiekas ielā 7/9, Dārza ielā 4 un Hospitāļu ielā 55.
Līdzīgi par bezpeļņas organizācijām – valsts uzņēmumiem tika reorganizētas arī parējās valsts narkoloģiskās slimnīcas, kas tiešā veidā vairs nebija pakļautas Narkoloģijas centram, tādējādi mazinot narkoloģiskā dienesta vienotību Latvijā.

2004. gada 1. februārī bezpeļņas organizācija – valsts uzņēmums „Narkoloģijas centrs” tika reorganizēts par Narkoloģijas valsts aģentūru. Pārējās narkoloģiskā dienesta bezpeļņas organizācijas – valsts uzņēmumi tika reorganizēti 2004. gada 1. oktobrī, kļūstot par valsts sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Šo reorganizāciju rezultātā tika izjaukta vienotā pieeja narkoloģiskā dienesta finansēšanā. Turpmāk Narkoloģijas valsts aģentūra tika finansēta pēc apstiprinātās tāmes un finansēšanas plāna, bet pārējās narkoloģiskā dienesta iestādes – pēc padarītā darba, slēdzot līgumus ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru (VOAVA).

2005. gada 1. janvārī reorganizēto narkoloģisko dienestu Latvijā  veidoja:

  • Narkoloģijas valsts aģentūra;
  • VSIA „Daugavpils narkoloģiskā slimnīca”;
  • VSIA „Jelgavas narkoloģiskā slimnīca”;
  • VSIA „Straupes narkoloģiskā slimnīca”;
  • VSIA „Rīgas narkomānijas slimnieku rehabilitācijas centrs”;
  • VSIA „Rindzeles narkoloģiskās rehabilitācijas centrs”;
  • rajonu ambulatorie ārsti – narkologi.

2007. gada 26. janvārī Narkoloģijas valsts aģentūra tika reorganizēta, tās funkcijas pārdalot starp Sabiedrības veselības aģentūru un valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs”. Narkoloģiskās palīdzības dienests tagad ir mūsu uzņēmuma struktūrvienība, kas nodrošina stacionāro un ambulatoro palīdzību.

Ilgstoša sociālā aprūpe

2008.gada decembrī Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram pievienoja valsts SIA ”Vecpiebalgas psihoneiroloģiskā slimnīca”, kas kļuva par Psihiatriskās palīdzības dienesta nodaļu, bet no 2009. gada 1. jūlija tā turpina darbu kā ilgstošas sociālās aprūpes centrs “Vecpiebalga”, kur sociālo aprūpi un rehabilitāciju saņem personas ar smagiem garīgiem traucējumiem.